17.gs. vidū, pirms apm.,300.gadiem, jūrnieki atveda pirmos
balt- melnos suņu eksemplārus no Ņjūfaundlendas uz Angliju.
Netālu no Amerikas piesalām viņi palīdzēja zvejniekiem
zvejošanā, vilka tīklus un laivas caur krasta bangām.
Lendzeris ir izveicīgs
un izturīgs peldētājs. Pateicoties peldplēvēm, kas
saista kāju pirkstus, viņi ir vislabākie palīgi pie darbiem
ūdenī.
Dēļ
viņu gudrības un laipnības Anglijas ostās uz ilgu laiku radās
liels pieprasījums, pēc šiem inteleģentajiem un neparasti
laipnajiem palīgiem.
Arī dižciltīgie
muižnieki sajūsminājās par šo rasi- toreiz saukti vārdā
“Newfoundland dog”.
Angļu
dzejnieks Lord Byron; piemēram 1808 gadā, savā pils parkā (
Newstead Abbey) abglabātajam balt- melnajam draugam lika iekalt akmenī
šos vārdus:
“Šajā
vietā atdusas kāda kauli, kuram piederēja bez iedomības,
stiprums bez pārgalvības, drosme bez mežonības un visi cilvēku
tikumi bez visiem netikumiem!”
Kāds
gleznotājs dod vārdu...
Turīgi ļaudis
savus sakistos suņus, par kuriem viņi bija ļoti lepni, lika iemūžināt
gleznās un pateicoties tam tika saglabāti daudzi pierādījumi,
par šās rases pagātni, kas protams ir ļoti svarīgi tālākai
pavairošnai. No pagājušā gs. Sākuma ir saglabājušās
George Morland, George Stubbs, Sir Thomas Lawrence un daudzu citu gleznas.
Un
tad, apm., ap 1820.g. Sir Edwin Landseer, tajā laikā pazīstamākais
dzīvnieku gleznotājs, radīja daudzus mākslas darbus par šiem
dižciltīgajiem, spēcīgajiem četrkājaiņiem.
Viena no pazīstamākajām gleznāmir tapusi
1831.g. ar nosaukumu “Nopelniem bagātais glābšanas dienesta dalībnieks”.
Tajā tiek attēlots suns, Paul Pry, kurš mierīgi un tomēr vērīgi
, gulēdams uz karastmalas mūriem, raugās pāri ūdeņiem.
Paula
Pry dzīve bija neparasta:
Savu
saimnieku viņš tika divas reizes izglābis no kuģa bojā ejas.
Pirmajā reizē vēl dzīvu, bet otrajā vairs tikai mirušu.
No tā laika viņš dzīvoja viens pats krastmalā. Tur viņš
vēroja gadījumus pie ūdens unreizēm izglāba bērniem
dzīvību, kuri nejauši spēlējoties iekrita ūdenī.
Šis
glābšanas instingts pieder pie šās būtnes arī vēl šodien,
tā ir tipiska rakstura sastāvdaļa.
Pateicoties
par viņa varoņdarbiem, karaliskā dzīvības glābšanas
biedrība, iecēla viņu par goda biedru un no tā laika tika
vienmēr gādāts par viņa barību.
Daudzā
reprodukcijas ar Lendzeru attēliem palielināja šo dzīvnieku
popularitāti; beidzot viņi panāca to, ka tika nosaukti šā
gleznotāja vārdā.
Ar
to tad arī atšķīrās Lendzeris, ar savu vārdu, no
mazliet mazākā, melnā ņjūfaundlendieša. Salīdzinot
ar šiem tīri melnajiem suņiem, Lendzeris ir daudz garkājaināks,
rada slaidāku iespaidu un ir daudz temperamentīgāks. Isti
pieaudzis suns sasniedz apm., 75 līdz 80cm skaustā, un nav arī no
vieglajiem tipiem, tie var sasniegt ap 70kg. un arī vairāk. Sunenes ir
nedaudz mazākas gan augumā, gan arī svarā.
Tā
nu sala, netālu no Kanādas krastiem, tika apdāvināta ar divām
rasēm, viens no tiem šis balt- melnais Lendzeris, kurš agrāk tika
saukts par “ Newfoundland dog” un otrs- mūsdienu ņjūfaundlendietis.
Pēdējais no viņiem, kā savus seņčus var uzskatīt
indiāņu labradoru, kamēr Lendzeris šķietami cēlies no
stiprajiem Ziemeļspānijas ganu suņiem. Patiesībā, tie
bija vaļu mednieki, kuri pārziemoja Ņjūfaundlendas salas (
vieni no pirmajiem ieceļotājiem) ziemeļdaļā un ir pieņemts,
kad viņi savus suņus ņēmuši no savas dzimtenes līdz,
lai pasargātos no meža dzīvniekiem.
Šīs
abas rases ir noteikti radniecīgas un kad apm., ap 1860.g. melnais ņjūfaundlendietis
nāca vairāk modē, Lendzeru vaisla gāja zudumā.
Ar
šā gs. Sākumu Eiropā Lendzeris tika iesākts tīri
pavairot. Ar vilcinājumiem un kavējumiem iesākās veiksme un
pirmo reizi pēdējos 20-mit gados ir paplašinājusies šās
rases vaislas “pamati”, un ar brīnumjaukiem eksemplāriem kā
varētu teikt, šī gs. savdabīgā
rase ir sevi atjaunojusi. Šās attīstības vadībā
ir Vācu Lendzeru klubs (DLC), kurš ir viens no pirmajiem speciālajiem
pavairotāju klubiem šai rasei.
Kopš savas dibināšanas, 1976.g., bez kompromisiem tika veltīta labklājība pret šiem četrkājainajiem “milžiem” un priekš daudzām citām Eiropas pavairotāju un audzētāju biedrībām bija par paraugu.
