Lendzeris

 

         17.gs. vidū, pirms apm.,300.gadiem, jūrnieki atveda pirmos balt- melnos suņu eksemplārus no Ņjūfaundlendas uz Angliju. Netālu no Amerikas piesalām viņi palīdzēja zvejniekiem zvejošanā, vilka tīklus un laivas caur krasta bangām.

Lendzeris ir izveicīgs un izturīgs peldētājs. Pateicoties peldplēvēm, kas saista kāju pirkstus, viņi ir vislabākie palīgi pie darbiem ūdenī.

Dēļ viņu gudrības un laipnības Anglijas ostās uz ilgu laiku radās liels pieprasījums, pēc šiem inteleģentajiem un neparasti laipnajiem palīgiem.

Arī dižciltīgie muižnieki sajūsminājās par šo rasi- toreiz saukti vārdā “Newfoundland dog”.

Angļu dzejnieks Lord Byron; piemēram 1808 gadā, savā pils parkā ( Newstead Abbey) abglabātajam balt- melnajam draugam lika iekalt akmenī šos vārdus:

“Šajā vietā atdusas kāda kauli, kuram piederēja bez iedomības, stiprums bez pārgalvības, drosme bez mežonības un visi cilvēku tikumi bez visiem netikumiem!”

 

 

 

 

Kāds gleznotājs dod vārdu...

 

Turīgi ļaudis savus sakistos suņus, par kuriem viņi bija ļoti lepni, lika iemūžināt gleznās un pateicoties tam tika saglabāti daudzi pierādījumi, par šās rases pagātni, kas protams ir ļoti svarīgi tālākai pavairošnai. No pagājušā gs. Sākuma ir saglabājušās George Morland, George Stubbs, Sir Thomas Lawrence un daudzu citu gleznas.

Un tad, apm., ap 1820.g. Sir Edwin Landseer, tajā laikā pazīstamākais dzīvnieku gleznotājs, radīja daudzus mākslas darbus par šiem dižciltīgajiem, spēcīgajiem četrkājaiņiem.

 Viena no pazīstamākajām gleznāmir tapusi 1831.g. ar nosaukumu “Nopelniem bagātais glābšanas dienesta dalībnieks”. Tajā tiek attēlots suns, Paul Pry, kurš mierīgi un tomēr vērīgi , gulēdams uz karastmalas mūriem, raugās pāri ūdeņiem.

Paula Pry dzīve bija neparasta:

Savu saimnieku viņš tika divas reizes izglābis no kuģa bojā ejas. Pirmajā reizē vēl dzīvu, bet otrajā vairs tikai mirušu. No tā laika viņš dzīvoja viens pats krastmalā. Tur viņš vēroja gadījumus pie ūdens unreizēm izglāba bērniem dzīvību, kuri nejauši spēlējoties iekrita ūdenī.

Šis glābšanas instingts pieder pie šās būtnes arī vēl šodien, tā ir tipiska rakstura sastāvdaļa.

Pateicoties par viņa varoņdarbiem, karaliskā dzīvības glābšanas biedrība, iecēla viņu par goda biedru un no tā laika tika vienmēr gādāts par viņa barību.

Daudzā reprodukcijas ar Lendzeru attēliem palielināja šo dzīvnieku popularitāti; beidzot viņi panāca to, ka tika nosaukti šā gleznotāja vārdā.

Ar to tad arī atšķīrās Lendzeris, ar savu vārdu, no mazliet mazākā, melnā ņjūfaundlendieša. Salīdzinot ar šiem tīri melnajiem suņiem, Lendzeris ir daudz garkājaināks, rada slaidāku iespaidu un ir daudz temperamentīgāks. Isti pieaudzis suns sasniedz apm., 75 līdz 80cm skaustā, un nav arī no vieglajiem tipiem, tie var sasniegt ap 70kg. un arī vairāk. Sunenes ir nedaudz mazākas gan augumā, gan arī svarā.

Tā nu sala, netālu no Kanādas krastiem, tika apdāvināta ar divām rasēm, viens no tiem šis balt- melnais Lendzeris, kurš agrāk tika saukts par “ Newfoundland dog” un otrs- mūsdienu ņjūfaundlendietis. Pēdējais no viņiem, kā savus seņčus var uzskatīt indiāņu labradoru, kamēr Lendzeris šķietami cēlies no stiprajiem Ziemeļspānijas ganu suņiem. Patiesībā, tie bija vaļu mednieki, kuri pārziemoja Ņjūfaundlendas salas ( vieni no pirmajiem ieceļotājiem) ziemeļdaļā un ir pieņemts, kad viņi savus suņus ņēmuši no savas dzimtenes līdz, lai pasargātos no meža dzīvniekiem.

Šīs abas rases ir noteikti radniecīgas un kad apm., ap 1860.g. melnais ņjūfaundlendietis nāca vairāk modē, Lendzeru vaisla gāja zudumā.

Ar šā gs. Sākumu Eiropā Lendzeris tika iesākts tīri pavairot. Ar vilcinājumiem un kavējumiem iesākās veiksme un pirmo reizi pēdējos 20-mit gados ir paplašinājusies šās rases vaislas “pamati”, un ar brīnumjaukiem eksemplāriem kā varētu teikt, šī gs. savdabīgā  rase ir sevi atjaunojusi. Šās attīstības vadībā ir Vācu Lendzeru klubs (DLC), kurš ir viens no pirmajiem speciālajiem pavairotāju klubiem šai rasei.

Kopš savas dibināšanas, 1976.g., bez kompromisiem tika veltīta labklājība pret šiem četrkājainajiem “milžiem” un priekš daudzām citām Eiropas pavairotāju un audzētāju biedrībām bija par paraugu.